bezvalstniece

Konvencijas par bezvalstnieka statusu 1. pantā norādīts, ka persona, kas saskaņā ar nevienas valsts tiesību aktiem nav automātiski uzskatāma par valstspiederīgo (jeb pilsoni), ir bezvalstnieks. Tomēr papildus šim juridiskajam statusam (de jure bezvalstniecībai) daudzas sievietes ir de facto bezvalstnieces, jo viņu pilsonība ir praktiski nelietderīga vai viņas nespēj sniegt pierādījumu par savu valstspiederību. De facto bezvalstniecība ir īpaša problēma sievietēm, piemēram, cilvēku tirdzniecībā iesaistītām sievietēm, kuru dokumenti var būt konfiscēti vai nozagti, vai sievietēm migrantēm bez dokumentiem, tostarp patvēruma meklētājām, kuras var arī nespēt pierādīt savu valstspiederību un var faktiski būt bezvalstnieces. Pilsonības tiesību akti arī var tiešā vai netiešā veidā diskriminēt sievietes un pakļaut viņas lielākam riskam tikt atzītām par bezvalstniecēm nekā vīriešus. Bezvalstniecība var rasties, piemēram, noliedzot sievietes spēju nodot valstspiederību; zaudējot valstspiederību, ja sieviete apprecas ar ārvalstnieku; mainot valstspiederību uz laulātā valstspiederību laulības laikā vai zaudējot valstspiederību diskriminējošu prakšu dēļ. Dzimšanas apliecībai arī ir cieša saistība ar sieviešu un viņu bērnu spēju īstenot tiesības uz valstspiederību. Praksē netiešas diskriminācijas, kultūras prakšu un nabadzības dēļ mātēm, jo īpaši neprecētām mātēm, nav iespējams reģistrēt savus bērnus tikpat vienlīdzīgi kā tēviem. Nespēja reģistrēt bērna dzimšanu var vājināt vai liegt bērna spēju efektīvi īstenot plašu tiesību klāstu, tostarp tiesības uz valstspiederību, uz vārdu un identitāti, uz līdztiesību likuma priekšā un juridiskās spējas atzīšanu, kā arī radīt problēmas, cenšoties iegūt diplomātisku aizsardzību, un paildzināt aizturēšanas periodu, kamēr tiek noteikts pierādījums par identitāti un valstspiederību.