My personal story
R: Well, yes. I remember myself from a very young age, from age of three and even when I was still in a pram. And as I was born during war it was a wonder on its own. (laughs) Then attitude towards me was very positive, there were very few children that time, when I was very little. (…) And then I got in to a contradiction. (…) Our communal flat wasn’t very big, but we were two families in it: us – with father, mama and brother - and our neighbors, [who] had two, they weren’t brothers, but two young men and their mother and father. One of those young men was… I remember when they arrived; he was at the age of thirteen. I was three years old. So he was quite older than I was. But he was an after-war child, he started working early. I don’t know about how many years of education he had or hadn’t. He was very handsome. As I didn’t attend a kindergarten and stayed at home alone often – I went to the neighbors. That was a common thing. And I sat at his lap and… And there were no pantyhoses at that time, not any at all, we wore socks, and socks were held by a rubber band. And he, my neighbor, had a habit of holding his hand on my leg and he somehow slipped with his hand under my panties. I didn’t like it, but I wanted to visit them a lot, because there was no other place to amuse yourself. It repeated often. I don’t know how often, but [it occurred] repeatedly. Afterwards somehow I grew up, started to go to school and didn’t go there anymore and didn’t sit on the lap. But always since then and now more than sixty years have passed, I knew, that I can’t talk about it. Now I understand why I thought so. Then I couldn’t formulate it, because I [I was a child, and] a child is a child. [I didn’t think] why I can’t [speak about it]. But it was a taboo. I couldn’t speak about it. Now I could explain it. And that how I will explain it now, only proves, that I did right by not telling it. If I would have told, it would create a thousand and one problems. We didn’t have where [to go], we couldn’t have a fight with the neighbors, we couldn’t move to another place and… It would ruin the relationships. I would be guilty. And everybody would say that I have either made it up in my fantasy and it actually never happened or that I am a spoiled child –at such age already speaking about such things, or something like that. In any situation I wouldn’t gain from it. And such things like – well, this sexual harassment and so on, that – no one spoke about things like that. And by the way I really was very little. Yes, I didn’t go to school yet… I remember that very well. And I liked that he is older. And he also played with me, talked, in other ways he was very nice to me. And… But that was a moment when I realized, that I… that there are certain things… that I have to keep silent and that it [that things] is not good. (…)
I: But you then said, that all this experience made you feel negative about yourself?
R: Yes! I didn’t love my body. I didn’t love my body. I disliked everything in relation to body. (…) Well, I don’t know if it’s [influence, impact] of the century? Well, partially it is. Because simply this result, this notion, it was from my very early age… from early childhood injected somewhere – well, in sub-consciousness in the beginning, later it formed in consciousness, this negative attitude towards your body, towards everything related the sexual side. To be honest, no one told me how babies are made… (…) I didn’t have the smallest clue about how it is in reality, what and where, and how! But as my sister studied at the faculty of medicine I stealthy read all of her books. So, somehow I got to understand something, but I couldn’t talk it over with somebody, I had such a crippled understanding. But in any case I wasn’t ready for real life, for real relationships. (…)
I: So in summary, the story is about this - that you feel that this feminine part which resides in you already being a child, that it doesn’t let you protect yourself and that you can’t…. that you must keep silent and suffer in silence, right?
R: Yes, yes. For me, yes. One hundred percent! Yes, one hundred percent! You formulated it right. Yes. Yes. (…)
R: (…) Well then, when I started dating regularly with my current husband, it was naturally, that everything in our relationship evolved in some way [means sex]. I felt all the time that I’m doing some horrible things. I was such a big girl! Simply I got to know myself and I discovered new feelings, but that was all – I believed that it is bad, it is taboo that [do it that way] and that I am not married, and all [the other]. Because I didn’t have the slightest idea how it should be done. But I was sure, that all I am doing is wrong. (laughs)
Latvian
I: Vai es drīkstu ierakstīt?
R: Jā, lūdzu.
I: Vai Jūs varētu pastāstīt kādu situāciju, kad tas, ka Jūs esat sieviete, nospēlēja, ietekmēja, svarīgu lomu Jūsu, kaut kādā dzīves momentā?
R: Nu jā. Es sevi atceros, starp citu no ļoti agras bērnības, no trīs gadu vecuma un pat tad, kad es vēl biju ratiņos. Un es tā kā, es piedzimu kara laikā, un tas bija pats par sevi brīnums.(Iesmejas) Tad principā pret mani attieksme bija, toreiz jau bija ļoti maz bērnu, attieksme pret mani vienmēr bija ļoti pozitīva, kad es biju pavisam maziņa. Jā, visi tā tur [pozitīvi mani uztvēra]. Es atceros, ka es braucu ratiņos, un man tāds kucēns bija, un es izliekos, ka guļu, a cilvēki saka „Vai abi divi noguruši!”, [bet] es tā turpinu izlikties, ka guļu un tā, visas tās tantes apkārt priecājās. Un pēc tam es nonācu kaut kādā pretrunā. Respektīvi tad, kad es biju mīlēta un tāda, kaut kā tā, kad pēc pāris gadiem tas kaut kur viss nonāca pavisam citā situācijā, ne jau uz reiz, bet pamazām. Un arī mājās viss izmainījās. Komunālā dzīvoklī mēs bijām, mums nebija pārāk liels tas komunālais dzīvoklis, bet nu divas lielas, divas ģimenes: mēs ar tēvu, mammu un brāli un kaimiņos tad bija divi, viņi nebija brāļi, bet nu divi jaunieši un tēvs un mamma. Viens no tiem jauniešiem bija... Es atceros, kā viņi atbrauca, tad viņi atbrauca, viņiem bija kādi trīspadsmit gadi. Man, savukārt, trīs [gadi bija]. Tātad viņš bija krietni vecāks par mani. Nu, bet viņš pēc kara, viņš jau agri sāka strādāt. Cik viņam tur klases, izglītības bija nebija, es nezinu. Viņš bija ļoti simpātisks. Tā kā es negāju bērnudārzā, un es bieži paliku mājās viena, es gāju pie kaimiņiem. Tā bija ierasta lieta. Un apsēdos viņam klēpī un... Un zeķbikšu toreiz nebija, vispār nebija, zeķītēs mēs staigājām. Zeķītēs, un zeķītes turējās ar tādu gumiju. Un viņam bija paradums, tam manam kaimiņam, turēt roku man uz kājas, un viņš kaut kā tā arī iebrauca [ar roku] man zem biksēm [apakšbiksēm]. Man tas nepatika, bet man ļoti gribējās iet ciemos. Jo, nu... nebija jau kur izklaidēties. Tas atkārtojās bieži. Es nezinu, cik bieži, bet atkārtojās. Pēc tam kaut kā, laikam, es izaugu un sāku iet skolā, es vienkārši negāju vairs tur un nesēdēju klēpītē.
Bet vienmēr no tiem laikiem, un tagad jau pagāja vairāk nekā sešdesmit gadi, es zināju, ka es nedrīkstu par to runāt. Tagad es saprotu, kāpēc es tā domāju. Toreiz es nevarēju noformulēt, jo es...bērns paliek bērns. [Es nedomāju], kāpēc es nedrīkstu [pa to runāt]. Bet tas bija tabu. Es nedrīkstēju par to runāt. Tagad es varētu izskaidrot to. Un tas kā es tagad skaidroju, skaidrošu, tas tikai pierāda to, ka es pareizi darīju, ka es nestāstīju. Ja es būtu pateikusi, tas radītu tūkstotis un vienu problēmu. Mums nebija kur [citur likties], mēs nevarējām strīdēties ar kaimiņiem, mēs nevarējām iet kaut kur citur dzīvot, pat, pacelties un...Tas sabojātu visas attiecības. Es būtu vainīgā. Un visi teiktu, vai nu es izfantazējusi to lietu, ka tas nav bijis, vai nu es esmu samaitāts bērns - jau tādā vecumā jau par tādām lietām runā, vai nu vēl kaut ko tādu. Jebkurā situācijā, es nebūtu vinnējusi no tā. Un tādas lietas kā - nu tur tā seksuālā uzmākšanās un tā tālāk, tas - par tādām lietām nerunāja. Un turklāt es tik tiešām biju ļoti maziņa. Jā, es negāju vēl skolā...To es ļoti labi atceros. Un man patika, ka viņš ir vecāks. Un viņš ar mani arī spēlējās, runājās, citādā ziņā viņš bija ļoti labs pret mani. Un... Bet tas bija moments, kad es sapratu, ka es...ka man kaut kādas lietas...ka man jāklusē. Un kaut kas...ka tas nav labi.
Otrs moments, tad es biju vēl mazāka, kas ietekmēja mani, ka es aizgāju ar mammu uz pirti. Vienu reizi, tas tikai bija. Mamma mani vairāk neveda uz pirti. Tad man bija kādi trīs-četri gadi, un es tur nobijos. Es tagad atceros, ka tur bija tumšs, tur tie garaiņi, un tantes bija plikas, un man tas šausmīgi nepatika. Trešo momentu es neizstāstīju. Es izstāstīšu tagad. Trešais moments, man bija seši gadi, es arī vēl negāju skolā, tēvam bija atklātā forma tuberkulozes, un es saslimu ar tuberkulozi un bronhadenītu. Un uz mēnesi mani tur ievietoja sanatorijā. Tas ir sen, tagad jā, baroja ļoti labi, bet priekš tiem laikiem, laikam, pat ļoti labi. Bet tā kārtība tur bija tā kā cietumā. Vecāki, kad atbrauca, viņi pa kaut kādu lielu gabalu [varēja stāvēt], viņi tur pāris reizes ir bijuši, drīkstēja runāt, nedrīkstēja tuvoties. Mums pat drēbes izsniedza kaut kādas citas. Un tā bija, kāpēc es atceros, to gadījumu, tāpēc, ka tā bija pirmā reize, kad es redzēju pliku puiku. A, viņš bija piečurājis gultu, un par sodu viņu auklītes bija meiteņu istabā nolikušas bez biksēm stāvēt. Un tas bija vēlu, mēs jau gulējām. Man bija tik šausmīgi žēl tā zēna! Un es nevarēju viņu aizstāvēt, tāpēc ka nu... nedrīkstēja! Man bija...nu, nu...mokoša sajūta, ja. Es, protams, vienreiz uz viņu paskatījos, vairāk es neskatījos. Kā viņš jutās, es nezinu. Domāju, ka ļoti slikti. Bet es tikai...tas tikai raksturo tur to situāciju. Atkal tā bija kārtējā reize, ka es sapratu, ka tas, kas ir saistīts ar ķermeni... nu ar seksu, ja, ka tas viss ir aizliegts, ka tas ir netīrs, ka tas ir slikts. Nu, tas pats attiecībā uz to, uz tām mēnešreizēm, kas sākās man ļoti agri, un es domāju, ka man visas asinis iztecēs. Pagāja vairākas stundas pēc...kamēr es beidzot pateicu mammai, jo es arī biju ļoti, ļoti maziņa meitene, tikai desmit gadi bija.
I: Bet Jūs toreiz teicāt, ka tas, visa šī pieredze, lika jums justies ..negatīvi pret sevi?
R: Jā! Es nemīlēju savu ķermeni. Es nemīlēju savu ķermeni. Viss tas, kas bija saistīts ar ķermeni man nepatika, es skatījos...
I: Tieši tas sievišķais ķermenis, ja?
R: Jā! Es skatījos spogulī un nebija nekas, kas man liktos, kas manī ir [skaists]. Manas vienaudzes bija glītas, es uzskatīju sevi par ļoti, ļoti neglītu. Kas ne tuvu tā nebija. Es tikai biju, varbūt, kaut kur savādāka vai kā. Nu. Tagad es saprotu meitene kā meitene, ja. Bet toreiz man tas lika...man tās sajūtas bija...es skatījos uz savu kā...vai nu, vai nu es būtu puika, vai nu es būtu...man viss būtu savādāk. Man nepatika [sevī] nekas. Es ļoti agri attīstījos. Man nepatika, ka man jau ir krūtis, nu viss tas, tādas lietas....Man likās ļoti...visus tos skolas gadus es negāju uz fizkultūru, ja. Jo tās mums bija kaut kā kopā, es biju otrā klasītē, un trešā klase bija kopā ar mums, un meitenes par mani smejas, ka man jau ir krūtis. Es sēju tādu lakatu, lai sevi noplacinātu. Un tas viss, tas viss, nu, tas viss kopā ņemtais, lika...tā rezultātā man izveidojās tie kompleksi, ka tas, kas saistīts ar sievišķību, nu, ka tas viss ir ...ka es esmu neglīta, ka tas viss ir nepareizs. Es nezināju kā faktiski būtu pareizi. Nu ko tad tur...
I: Bet, ka tas nav labi?
R: Ka tas nav labi. Un nebija, laikam, neviena, kas man pateiktu, ka tas ir tikai normāli.
I: Vai mēs...te jau sanāk, tā kā, divi stāsti.
R: Jā.
I: Viens [stāsts] par to gadījumu ar kaimiņpuiku, vai Jūs varētu dažos teikumos kopsavilkt to?
R: Jā, jā, es klausos.
I: Vai Jūs varētu dažos teikumos to kop savilkt? Nu pateikt, par ko tas bija?
R: Nu, tas, es nezinu, vai tas ir tā laikmeta [iezīme, ietekme]? Nu, daļēji jau ir tāda. Jo vienkārši, jo rezultāts, ja, tā apziņa, ka man jau bija, jau no pavisam maza [vecuma]... no agrās bērnības kaut kur iepotēta - nu no sākuma zemapziņā, pēc tam tas izveidojās tā kā apziņā, tā negatīvā attieksme pret savu ķermeni, pret visu, kas ir saistīts ar seksuālo pusi. Jāsaka godīgi, man arī neviens nestāstīja, kā bērni radās, bet es lasīju Mopasānu, pēc tam es lielu, ņēmu lielo padomju enciklopēdiju, un laikam man bija kādi sešpadsmit- septiņpadsmit gadi, es tik tiešām domāju, ka cilvēki dzīvo kopā [nodarbojas ar seksu] tik, cik viņiem ir bērni, - varbūt reizi gadā. Man bija, ne mazākās (uzsvērti) saprašanas par to, kas ir reāli, kas, un ko, un kā! Bet tā kā man māsa mācījās medicīnas [fakultātē]..., es pa kluso visas viņas grāmatas izlasīju. Tā kā kaut kādā veidā, kaut ko es sapratu, bet izrunāt es ne ar vienu nevarēju, man bija tāda izkropļota izpratne. Bet katrā ziņā es nebiju gatava reālai dzīvei, reālām attiecībām. Man vajadz [vajadzēja]... Jā, man bija ļoti grūti. Nākotnē es visu to centos mainīt, tā kā es biju ļoti neveikla, un es tur atpaliku..
I: Bet tas bija saistīts ar to gadījumu, ka tas, vot, ar to puisi?
R: Jā. Nu, protams, ka bija.
I: Tad sanāk, tas stāsts ir par to, ka tas, ka Jūs jutāties, ka tas sievišķais, kas jau Jūsu kā bērnā ir, ka tas neļauj Jums sevi aizstāvēt un nedrīkst...nu,[ka vajag] kaut kā pieklusināt sevi un ciest to, vienkārši, klusu, ja?
R: Jā, jā. Man jā. Simtprocentīgi! Jā, simtprocentīgi! Jūs pareizi noformulējāt, jā. Jā.
I: Un, tad tā cita daļiņa ir par to, ka Jūs piedzīvojāt to savu ķermenisko...un izzinājāt savu ķermeni, ka arī tas ir tas, kas klusumā tā kā vairāk.
R: Jā. Absolūti tā.
I: Tā. Vai mēs varam uzskatīt, ka ...ir kaut kādas detaļas, varbūt, ko Jūs gribat piebilst vai nokomentēt? Vai tas, kaut kā mainīja Jūsu bērnu audzināšanu, vai kaut kā Jūs to mēģinājāt...
R: Nu jā, ir... Jā. Es vēl atceros, pie tam man bija ļoti laba mamma, bet vienkārši viņa arī par to nedomāja, ka man šausmīgi nepatika, ka viņa bija istabā, kad es ģērbos. Un tas [bija viņai tā normāli], viņa nesaprata, kā viņa [to redzēja, ka momentu kad] papļāpāt vai ko. Es viņu ārā, es dzinu ārā viņu no istabas, man nepatika. Un tas...it sevišķi, tas man nostiprinājās pēc vienas situācijas. Es ģērbos, tagad kā tagad atceros, man bija divpadsmit gadi, un viņa man pasaka, mums ir krievu valoda, krieviski mēs [ar mammu runājām], es pateikšu to krieviski, pēc tam to izrunāsim. „Ой, у (respondentes vārds) торс как у тридцатилентней!” (Alisei rumpis kā trīsdesmit gadīgai [sievietei]!) Viņa jau negribēja neko ļaunu teikt, es teicu, ka es jau agri biju jau nobriedusi. Bet mani nez kādēļ, tas tik šausmīgi, nu nezinu, aizvainoja, pazemoja. Tas bija tikai vēl vienreiz, [kad man es nodomāju, ka] „Nu ja, es jau izskatos tāda paveca tante!”. Es pirmoreiz nokļuvu pie ginekologa, viņa man arī to pašu paziņoja: ,,O, Jūs jau izskatāties, ka Jūs it kā būtu [trīsdesmit gadīga]...” - pie tam es biju meitene, nezinu, kaut kā adneksītu dabūju, kaut kur saaukstējos. Es tur gribēju...vispār es nezināju, ko darīt: vai skriet prom no tā kabineta vai kā. Tā rezultātā es nebiju izārstējusies līdz galam. Jo tur, tur arī tā attieksme bija! Visa tālākā attieksme bija tieši tāda pati. Tāpat, kad es dzemdēju bērnus - kā pret gaļas gabalu. Nu.
I: Tad mēs varētu teikt, ka tas..vēl tas stāstāmais ir par to, ka tā...ķermenis un veselība, tas visu laiku tā kā mijiedarbojās? Gan Jūs pati tā kā attālināties no tā, gan arī visu laiku tas iet cauri, ka tieši pret sievišķo ķermeni ir veidota tāda attieksme no citu cilvēku puses.
R: Nu jā. Un tad, kad es... Jā. Nu tad, kad es sāku satikties, regulāri, ar savu tagadējo vīru, un... dabiski, ka viss, mūsu attiecības kaut kādā veidā attīstījās [domā seksu]. Es visu laiku jutos, ka es šausmīgi sliktas lietas daru. Es biju [jau] tik liela meita! Vienkārši, es iepazinu sevi un man radās jaunas izjūtas, bet tas bija viss - es uzskatīju, ka tas ir slikti, tas ir tabu un tas... [kā es to daru, bet] nu kā es esmu neprecēta un viss. Jo man nebija, nebija ne mazākā priekšstata kā vajag. Bet es biju pārliecināta, ka viss ko es daru, ir kā nevajag.(iesmejas)
I: Jā.
R: Nu kā mēs noformulēsim? Es nezinu kā ir pareizi.
I: Nu kaut kā mēs aiziesim pie tās būtības. Tas ir tas, ka tas ir sievišķa veselība un ķermenis, ka tas ir arī... ka visur nāk, ka tas ir nelāgi, tā visa vide, tā kā iet uz to, ka liek justies nesaskaņā ar sevi.
R: Nesaskaņā ar sevi.
I: Varbūt tā?
R: Mhh.(piekrītoši) O, tas ir pareizais! Tas ir īstais. Jā, nesaskaņa ar sevi.
Gender did matter