My personal story
R: (…) Living in a marriage with my husband, raising two children… I finally wanted to get a job, to somewhat increase the budget of my family. And my husband just said “no” (…) that “you would rather sit at home, are you in need of something?”. (…)The man was not giving me money, I had to ask him for it. (…) And so that not to ask for it, I said – I‘ll go working myself. (…) No, those weren’t ‘Russian times’ anymore, those were nineties – third year or fourth. Well, Mr. husband said that - there is no need to go to work, cause I am not in need of anything. Well that hurt me a lot. And the situation of our family was really like… Money wasn’t sufficient really. And when I wanted to add something of my own to the budget of my family – I am such a person, I love to work, I’m not lazy. (…)
Yes, to stay at home and to raise children. Well it’s kind of right [way to do], if husband is capable to earn enough to keep it up financially. Then one can sit at home. (…) But you not only want to meet other people, but also to earn some money to alleviate your life at home. And it’s really depressing, when you… you have to ask money from another person… (…) I don’t have to follow you and ask you for that money.
When I gave birth to my first daughter, I was working, at those times [when the child was] one and a half years old, you had to go to work and the child to the kindergarten. I paid for the kindergarten and the payment of public utilities from my salary, yes, it wasn’t so expensive then, but still… and for food, clothes for the child. He [the husband] did buy something [spending his money], but he had his own things to do, his “stuff” he was occupied with. (…)
I always have tried to be independent, may I say so, my parents have sort of taught me that. And later on, when I got married, I never asked anybody for money, to help me.(…)
Well I, I was kind of afraid to be against.... to oppose, to be in a conflict with my husband.(…)
And then he told me: “Why did you borrow money, why didn’t you ask me?” I said: “Why should I ask?! You have to give me money [without asking]!” And at that moment I had such a feeling, like “why I have told that at all”, when I get cursed for that. (…) Well, I, after my parents’ family model, I’ve seen that the father, the husband, took his salary home, even the mother earned money herself. (…) And I thought that it’ll be completely the same way in my family: when I will earn, my husband earns, he will bring his salary to me, will give it to me: “Here! See, spend it for that, pay for this, or buy something”. It wasn’t that way! (…) Afterwards he kind of gave me something for a while or so. Other times, when I asked for it, he said: “I have no [money]”. (…) So, what should I ask then anymore – that was it, I had to get along – [my finances managed] - on my own.(…)
I: How does it seem to you… why had he [husband] perceived this situation in such a way?
R: [Because he is a] Male. (laughs) (…) He is, was a very overbearing person. I, when I was getting married, I wanted to be with such a man “like behind a stone wall”. (…) He really was very caring and such a... (…) He lost a lot of money at that time. It’s difficult for a man to accept a situation like that. (…) Well, I, being a very quite person, I sit and wait what will happen next. Well and what a woman [can do]? If...My mother had always told me, that (pause) “After all - he takes care of you, what do you come out against?” But I can care for myself on my own, just let me work! (…)
Home, children – that was my job. He had earned money, sort of, but later on there was a catastrophic lack of money. (…)
My oldest daughter lives in civil marriage [common naming for living together without official registration] now also. And the man there is also (stressing) ... the chief. The cock of the walk, so to say.
I: Does it mean that you somehow tried to raise your daughters differently in regard to this aspect?
R: Well I’ve been explaining [to daughters], that it cannot be so, there should be some things, which should be discussed and somehow a mutual settlement should be reached. One cannot sit as I did – with mouth shut and wait for something. I always say, if you have decided to do something, then tell [him] straight away, let him face the fact, that I will do it this way. Not to have conflicts, there should be some compromise. [And then] do! Because you have the right not only to sit at home, raise children, and cook food for your husband, and fulfil his follies. But if you want to study or, let’s say, to do something else, some other things - I say - Go ahead! I say, - You have it, if you want, you have to do it! You may not wait for something. As I was waiting all the time. My husband didn’t allow me [to work], and [I] sit and wait. And what happens at the end? (…) It was possible for me to go and work, possibly after that to do some things there at a higher level – to be head of a shop or something like that – to grow [in career]. (…) But I didn’t do it, because I... Nowadays nobody needs me at the age of forty-five because I have no education. (…)
Well the younger – the middle daughter, as they say, will turn twenty-one - she is in a relationship for a couple of years. Well, she has (stresses) a different temper. All is dependent also from the temper. (…)Well my older daughter is like, who...she also doesn’t like conflicts. Well (sighs)... she strives. (…) And she argues really seriously. Then I tried not to argue, that’s the thing. It depends on the man; either he goes for a conflict, or he goes for a compromise.
I: But you said that nevertheless her husband is the chief in her [older daughter’s] family? (…)
R: Nevertheless, yes. Yes. He is like that, she chose him like that. Already when I saw him for the first time, I said straight away, I said: “He is very overbearing, even worse than your father”. (…) He also has been earning money for himself from a very early age, he is a real man. (…) His mother has such a fighting, a masculine temper, and he is completely the same. And it’s difficult there. (…)
[Older daughter] insists [on her position], yes. But other times there are things, that she is some sort of being afraid of... let’s say, in a case of money - to ask something or to insist on her position, she is afraid sometimes, because he holds her. (…)
You shouldn’t let anyone hurt you. (…) You should insist on your position. I’ll go and I’ll work. Because it is really, it is hard later on, it is hard to forgive yourself all of that: why did not you decide and do that, see. Presumably it would have been however better to do it. (…) But it [it - not allowing his wife to get a paid job] is offending! Right? That offends your [self-confidence]... And it brings you down... morally. After that a woman gets that... (looking for an appropriate word) that feeling of depression, that you cannot make any decisions yourself. (…) Because then you even give it up and don’t try to do anything.
Latvian
I: Tā. Vai es drīkstu ierakstīt mūsu sarunu?
R: Jā, protams.
I: Un jautājums būtu tāds: vai Jūs varētu pastāstīt kādu situāciju, kad Jūs jutāt, ka tas, ka Jūs esat sieviete, ietekmēju Jūs to, bija tas faktors, kāpēc notika tā vai tā vai Jūs izdarījāt tādu vai tādu izvēli?
R: Pirmā situācija par to, ka dzīvojot laulībā ar vīru, audzinot divus bērnus jau, gribēju iet strādāt, lai būtu ģimenē kaut kāds budžets, palielinātos. Un vīrs vienkārši pateica „nē”, ka jāsēž ir mājās, un kad ir... kā „labāk sēdi mājās, vai tad tev kaut kas trūkst?”. Es teicu : „Nu kā nu trūkst, protams, trūkst, ka nav...” A! Ka jāprasa viņam ir nauda. Nevis cilvēks deva naudu, bet man jāprasa viņam bija. Pats nedeva naudu kā tādu. „Še tev tēriņiem kaut kādiem”, jā. Mūžīgi bija jāstaigā un jāprasa. Un lai tas man nebūtu jāprasa, es teicu, ka es iešu pati strādāt. Un man [vīrs] pajautāja, kur es iešu strādāt. To es pateicu: veikalā. Tie, protams, bija tie...Nē, tie nebija vairs krievu laiki, tie bija deviņdesmit kāds trešais gads, ceturtais. Nu vīra kungs pateica, ka nav ko iet strādāt, tāpēc ka kas man trūkstot. Nu un tas mani ļoti aizvainoja. Vienkārši, kad tiešām ģimenē bija tāds stāvoklis, kad nu... nepietika tiešām tās naudas. Un kad es gribēju it kā arī kaut ko savu ielikt [ģimenes budžetā] – es jau esmu tāds cilvēks, kas mīl strādāt, nevis tāds slinks. Bet tas, ka man ļāva to pirmo laiku sēdēt mājās un audzināt tos bērnus, man patika, bet pēc tam tas sāka par grūtu palikt. Un arī finansiālā stāvoklī [bija] par grūtu. Un man [vīrs] neļāva vienkārši to darīt.
I: Tad ierobežojoši bija tas, ka tā vīra izpratne par to, kas ir jādara sievietei... (respondente pārtver jautājumu)
R: Jā, sēdēt mājās, audzināt bērnus. Nu it kā jā, tas ir pareizi, ja vīrs spēj apgādāt ģimeni finansiāli pietiekoši. Tad var sēdēt mājās. A tā kā mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklī, jaunā mājā (pilsētas rajona nosaukums), bet vienistabas dzīvoklis, [un] mēs četri cilvēki. Un viens bērns iet bērnu dārzā, mēs maksājām [par to]; otru nevaram laist, tāpēc ka nav naudas, ko maksāt [par bērnudārzu]. Beigās jau bija, ka to otru [bērnu], nu pirmo –vecāku meitu arī nelaidām bērnu dārzā, nu... tīri finansiālu apsvērumu pēc. Nu vot, un tad to otru es pat neesmu laidusi bērnudārzā līdz skolas vecumam. Un es gribēju it kā strādāt, lai būtu [nauda ģimenē].... Bet man aizliedza. Un es sēdēju [mājās]...
I: Aizliedza. Un kā Jūs jutāties tajā brīdī, kad tā bija?
R: Nu ļoti slikti es jutos! Man likās, ka... Nē, nu kā, ja cilvēks tev pasaka, kad – pēc tam vai bezmaz pasaka – ka tu esi muļķe, ka tu neko nemāki, protams, ka tu jūties slikti. Nu... morāli tas ir slikti. Mājas tevi grūti sēdēt tāpēc, kad... Nu labi, tu esi nodarbināts ar bērniem, jā, tu uztaisi ēst, visu, bet tas četras sienas jau nospiež – visu laiku būt mājās. Gribas arī kaut ko, cilvēkos būt. Līdz ar to gribas ne tikai cilvēkos, bet arī kaut kādu [darbiņu, naudu], lai mājās būtu vieglāk dzīve. Un tas tevi nomāc ļoti, ka tu, tev ir jāprasa otram tā nauda, ja tam vīram, kurš to...
I: Viņš uzskatīja, ka tā jābūt?
R: [Viņš uzskatīja], ka man jāprasa. Es viņam sāku: „Tev ir jādod man nauda. Še! [Še = te, lūdzu, nauda – ņem!]”. Man nav jāstaigā no pakaļas un jāprasa tev tā nauda. Bet kad man bija, piedzima pirmā meita, es strādāju. Es no sešpadsmit gadiem vispār strādāju. Es beidzu proftehnisko [profesionāli tehnisko] skolu, un aizgāju strādāt, jā. Pati pelnīju naudu. Mēs iepazināmies es jau biju, mēs iepazināmies, es biju – man bija sešpadsmit, viņam astoņpadsmit bija, [kad] mēs apprecējāmies, man bija astoņpadsmit, viņam divdesmit. Pēc divu gadu laulības - pēc divu gadu – jā – mums piedzima meita pirmā. Pēc tam pēc dekrēta es aizgāju strādāt, un es biju... visus maksājumus es veicu no savas aldziņas.
I: Visus – tas ir kurus?
R: Nu, teiksim, komunālos [maksājumus], bērnu dārzu, es tad vēl sūtīju – tajos laikos [kad bērnam bija] pusotrs gads, tev jāiet ir darbā, un bērns [iet] bērnudārzā. Es maksāju no savas algas bērnudārzu, dzīvokli, tajā laikā tas, protams, nebija tik dārgi, jā, bet [nu tomēr], un pārtiku, apģērbu bērnam. Viņš kaut ko pirka, bet viņam bija savas lietas kaut kādas, ko darīt. Es biju akt..[aprauj vārdu], nu... Es vienmēr esmu centusies būt neatkarīga, var teikt, man to vecāki tā kā ieaudzinājuši. Ja es, kad es skolā – profskolā [profesionālajā skolā] - gāju, man bija stipendija, es naudu pati devu vecākiem, nevis man prasīja viņu [naudu]. Un pēc tam, kad es apprecējos, es nekad ne no viena neprasīju naudu, palīdzēt man. Man nebija naudas, tur vīram bija grūti ar darbu, jā, man nebija [darbs], es ar bērnu sēdēju mājās, finansiāli es nevienam nekad neesmu... Es uzskatīju, [ka ] tā kā manā ģimenē bija: tēvs atnesa mājās algu, [un] mammai atdod. Mans vīrs nekad man naudu nedeva tā [pats] – man bija jāprasa (uzsver šo).
I: Ja. Un kā tad Jūs ar to situāciju tā kā samierinājāties vai...? Kā [tas Jums bija atrisināts]?
R: Nu, es tajā laikā, es biju diezgan tāda... nu... (pauze) kā to saka.... (pauze) ... neizlēmīga. Nu man, man bija bail it kā pret..., pret runāt, pretrunā būt ar savu vīru.
I: A kāpēc?
R: Bet es izrunājos pēc tam jau, tad, kad bija tāda viena situācija, kad es pateicu: „Vot, saņēmu algu, atdevu parādus, man ļoti maz ir palicis”. Un tad viņš man pateica: „Kāpēc tu aizņēmies naudu, kāpēc tu nepaprasīji man?”. Es saku: „Kāpēc man ir jāprasa?! Tev man ir jādod nauda!”. Un tajā brīdī man bija tāda sajūta, kad „priekš kam es vispār to teicu”, ka mani vēl par to nolamā. Ka man pietrūkst naudiņas, es aizņemos naudu, es cilvēkam pastāstu to, nu tā netīšam man tas sanāca (tā kā iesmējās, taisnojoties), un cilvēks man saka, vīrs (izceļ) man saka: „Kāpēc tu man neprasi?”. A kāpēc man ir jāprasa?! Nu es pēc savas ģimenes tā moduļa, es esmu redzējusi, ka tēvs, vīrs, atnes mājā algu, kaut mamma pelna pati. Vīrs – nu, mamma, tētis pelna – bet tētis atnes mājā naudu, atdod visu naudu mammai. Un es tieši tāpat domāju, ka tā būs manā ģimenē: kad es pelnu, vīrs pelna, viņš man atnesīs, iedos „Še! Vot tērē par to, to samaksā vai nopērc kaut ko”. Tā nebija!
I: Nebija. Bet Jūs tā arī, tā kā palika ar to [situāciju]?
R: Jā. Pēc tam tā, it kā to vienu brīdi vēl viņš man kaut ko tur deva. Citreiz bija tā, ka es paprasīju, viņš saka: „Man nav”. Nu es pie tā apstājos. Nu kad, kāpēc... Ja būtu tā nauda, [vīrs] iedotu tad. Jo es prasīju to vienu brīdi to naudu. Viņš arī... Nevis prasīju, bet viņš man deva (uzsver) viņu. Kad viņam bija. Bet pēc tam, es viņam kad prasīju: „Nu, tu man iedosi kādu naudiņu?”, viņš saka: „Man nav”. Otrreiz paprasu, [vīrs atbild:] „Man nav”. Nu ko tad es vairs prasīšu – viss, es velku savus galus pati.
I: Ja viņš [vīrs] neiesaistās tajā veidā, tādā komunikācijā, kā Jūs to domājāt, tad Jūs vienkārši atstājāt, vienkārši turpinājāt savu ceļu, jā? Pareizi es sapratu, jā?
R: Jā. Jā. Jā, es daru tā kā, ko nu vairs cilvēkam prasīt, ja viņš pats ne... nu to... neuzskata par vajadzību tā kā. Un tad, jo citreiz bija tā, nu dēļ tām sarunām sanāca konflikti. Bet tā kā es konfliktus nemīlu (iesmējās) – cilvēks tāds, nu – mierīga tāda biju un bailīga, var teikt. Kaut kādas lietas darīju, pašai man bija... nu, jā... (pauze)... ka jau latviski посоветоваться [apspriesties]?
I: Apspriesties.
R: Jā. (turpina domu) ...[apspriesties] ar vīru teiksim vajag, es tur paprasu, nu tāpatās, kā ar to darbu, es saku: „Man piedāvā darbu”. Nu es gribu vot iet strādāt! Cilvēks grib! Jā. A man pasaka [vīrs]: „Nē”. „Ko tu! Kas tu! Kāpēc tu... vai tad tev nepietiek, ko es dodu?!”. Es saku: „Bet man tev ir jāprasa, nevis tu dod.”
I: Kā Jums liekas, kāpēc viņš tā uz šo situāciju skatījās?
R: Vīrietis (iesmējās).
I: Vīrietis? Kas aiz tā slēpjas?
R: Jā. Nu, vīrietis, kā? Viņš [vīrs] ir diezgan valdonīgs tāds cilvēks bija. Es arī precoties ar viņu, man gribējās, lai es būtu aiz vīrieša как за каменной стеной [kā aiz mūra sienas] - kā aiz ...
I: Sienas [mūra sienas].
R: ...sienas, jā. Jo... Jo es uzskatīju, ka viņš tajos astoņpadsmit gados bija vīrietis. Viņš nebija, tā kā tagad jaunatne – mēmļas visādi. Vot tas bija vīrietis. Viņš tiešām bija gadīgs un tāds. Bet pēc tam... Nu, jā, tajā laikā bijā tā, kad sākumā bija ļoti labi, bet pēc tam, kad mainījās tā nauda – tas tie krievu rubļi uz tiem repšiem [rubļi, uz kuriem bija toreizējā Latvijas Bankas prezidenta ?.Repšes paraksts], viņš tajā laikā pazaudēja ļoti daudz naudas. Vīrietim ir ļoti grūti tādu situāciju pieņemt. Viņam uzreiz ir kaut kāda depresija, un visi vainīgi, viņš jūt, ka viņš nevar pavilkt to pašu ģimeni, jā, un viņam [ir] tāda reakcija vienkārši notiek. Nu es, protams, tāds kluss cilvēciņš, es sēžu un gaidu, kas būs tālāk. Nu, un nu ko sieviete [var, dara]? Ja... Nu mana mamma man vienmēr arī teikusi, kad (pauze): „Viņš tak [taču] tevi apgādā, ko tu tur vēl kaut ko uzstājies tā kā?!”. Bet es pati arī sevi varu apgādāt, tikai palaižiet mani strādāt.
I: A Jūsu mamma strādāja taču, jā?
R: Tajā laikā jā.
I: Kāpēc tad viņa saka, ka... kāpēc viņai bija pretenzijas pret to, ka tā kā buntojāt [sacelties, dumpoties] ?
R: Nu mēs jau dzīvojām atsevišķi. Es, es jau... Nu tāpēc, ka bija tāda situācija, ka ja es ar viņu [vīru] sastrīdējos, es braucu šeit, uz šejieni, es jau šeit nedzīvoju [par dzīvokli, kur notiek intervija], es dzīvoju (pilsētas rajona nosaukums).
I: Šeit dzīvoja vecāki?
R: Šeit tētis ar mammu dzīvoja, jā, tajā laikā. Mēs it kā dabūjām šo dzīvokli trijatā – māsa palika vecajā dzīvoklī, es , tētis, mamma – mēs šeit – tētis no завода [no rūpnīcas] dabūja dzīvokli - uz šejieni pārvācāmies. Man tajā laikā bija kaut kādi septiņpadsmit gadi vai astoņpadsmit. Un tētis visu mūžu ar mammu stāvēja rindās. Tētis stāvēja завод’ā [rūpnīcā, vārdam galotne latviskota], mamma stāvēja rindā tajā, tajā laikā bijā tāda общая [kopēja rinda] uz dzīvokļiem...
I: Jā, rindas, jā.
R: ...kopēja rinda. Nu un tētim iedeva šo dzīvokli, mēs pārvācāmies trijatā uz šejieni. Māsa palika tajā vecajā komunālā dzīvokli. Viņai tur piedzima trīs bērniņi, un tad viņa aizbrauca, dabūja arī dzīvokli (pilsētas rajona nosaukums). Nu un mana mamma, kad es tur kaut kas bija konflikti mājās drusciņ, kašķēšanās, es [tad] braucu uz šejieni [pie vecākiem] tā kā, lai tas norimstas tas konflikts, padzīvoju dienu, divas šeit. Un tad man vienmēr tētis teica, ja man bija tad, [konflikts] bija: „Ja tu negribi tur, tev nepatīk, brauc te dzīvot. Šeit ir tavas mājas”. A mamma vienmēr teica: „Viņš [vīrs] tevi baro, un tev ir jāklausa”.
I: Jūs piekrītat tādam [viedoklim]?
R. Nē (izteikti). Galīgi nē. (satraukums, trīc balss) Es arī nesēžu, kā saka, rokas kabatās. Es audzināju viņa [vīra] bērnus. Un es piedāvājos strādāt. Jo es jau strādāju kādreiz, es aizgāju, tikai tur bija tāda situācija, kad man veselības stāvoklis. Tajā laikā jau, krievu laikā, bija tā, ka tu vari bērnu, ar bērnu sēdēt mājās līdz pirmajai klasei – tas [mājās ar bērnu pavadītājas laiks] iegāja stāžā, jā. Nu, es aizgāju no darba, kad manai vecākai meitai bija kaut kādi trīs gadi laikam. Un tad... Pa to laiku, kamēr tu sēdēju mājās, es paliku stāvoklī ar otro meitu. Piedzima tā, tad arī viņš [vīrs] saka: „Nu tā kā sēdi mājās”. Pēc tam es piedāvājos vot iet strādāt, bet man „Nē” pateica. „Tu tur kapeikas nopelnīsi, un visu dienu būsi darbā”. Un, un , un nekas tā kā mājās bez maz vai nebūšot padarīts, un „priekš kam [tas tev]”.
I: A, ka mājās jābūt padarītiem darbiem!
R: Jā, jā.
I: Tas tā kā bija Jūs darbs – mājās [darbi]?
R: Mājas, bērni – bija mans darbs. Viņam bija it kā naudas pelnīšana, bet tās naudas pēc tam katastrofāli pietrūka.
I: Un kā Jūs to situāciju redzat, piemēram, saviem bērniem? Kā Jūs redzat viņu izvēli? Piemēram, meitu, vai viņai ir attiecības, un kā viņi to [risina līdzīgus jautājumus]?
R: Man vēcāka meita tagad arī dzīvo civillaulībā [parasts apzīmējums dzīvošanai kopā bez oficiālās laulības reģistrācijas]. Nu tur arī vīrietis (ar izteiksmi) ir... galvenais. Noteicējs, var teikt.
I: Tas nozīmē, tā kā Jūs kaut kā savādāk mēģinājāt audzināt savas meitas attiecībā uz šo veidu?
R: Nu es esmu skaidrojusi, ka nevar tā, jābūt kaut kādam lietām, kas ir jāapspriež un jānonāk pie kaut kāda ... kopēja risinājuma. Nevar sēdēt, kā es - muti [turēt] ciet un gaidīt kaut ko. Es saku, ja tu esi nolēmusi kaut ko darīt, tad pasaki fakta priekšā, ka es darīšu tā. Lai gluži nebūtu konflikti, lai būtu kaut kāds kompromiss. [Un tad] dari! Tāpēc, ka tavas tiesības nav tikai mājās sēdēt, bērnus audzināt, un vīram ēst taisīt, un viņa tur tie прихоти [iegribas], ka saka, izpildīt. Bet tas, ja tu gribi mācīties vai, teiksim, kaut ko citu darīt, kaut kādas lietas, - es saku, – uz priekšu! Es saku, - Bet tev ir, ja tu gribi, tas tev jādara! Nevar gaidīt kaut ko. Kā es visu laiku gaidīju. Man neļāva [vīrs iet strādāt], un sēžu un gaidu. Un beigās ko? Savā vecumā es nevaru, man nav... Es audzināju bērnus, ne es kaut kādus [kaut kādas lietas darīju ārpus bērnu audzināšanās] ... Es varēju iet strādāt, pēc tam varbūt augstāk kaut kādas lietas tur [darīt] - par veikalu vadītāju vai kaut ko tādu – nu attīstīties.
I: Jā, jā. Jā.
R: Bet es to nedarīju, jo man... Tagadējos laikos es nevienam neesmu vajadzīga savos četrdesmit piecos gados. Jo man nav izglītības. Tajā laika tu beidzi kaut vai profskolu [profesionālo skolu], tu varēji aiziet uz jebkuru darbu, un , ja tu neesi muļķis, tu varēji strādāt un aiziet līdz – bez visas izglītības! – augstāk pa karjeras kāpnēm. Šajos laikos, ja es kaut kur aiziešu - ir lietas, kas man patīk, to pašu, teiksim, audzinātāju bērnu dārzā. Man šausmīgi patīk bērni. Es [nevaru iet strādāt, jo] man jābūt izglītībai.
I: Pedagoģiskai , jā...
R: Man, teiksim, tagad aiziet [jaunā aizraušanās, interese], man šausmīgi patīk frizieri, frizierdarbs. Es kādreiz gribēju mācīties, bet man bija ļoti sliktas atzīmēs [skolā], man bija bail vienkārši iet tur tāpēc, ka mani tāpat nepieņems. Pēc tam jau dēļ tiem bērniem es jau mācīties tālāk – man nesanāca. Tagad aiziet [uz] kaut kādiem kursiem, tajos pašos bezdarbniekos [respondente intervijas laikā atradās bezdarbnieku statusā], arī es skatījos tur sarakstu [ar kursiem, ko var iziet bezdarbnieks savas kvalifikācijas paaugstināšanai], tur visur vajadzīga ir kaut vai tā, tās divpadsmit klases, jā. Ar to vidusskolu nevienam tu neesi vajadzīgs. Nē, ne vidusskolu... Kas ir tā [izglītības pakāpe]?
I: Vidusskola, vidusskola.
R: Astoņas klases.
I: Tā ir pamatskola.
R: Pamatskola. Nu man skaitās nepabeigtā vidusskolā, [bet] man raksta, ka man ir pamatskola tikai. Jo man ir, kādreiz nebija divpadsmit klases [vidusskolai], kādreiz bija vienpadsmit, man vienkārši vienpadsmitā klase nav pabeigtā. Nu, viņi raksta papīros, ka man ir [pamatskolas izglītība]...
I: Kā... jā.
R: Nu teiksim, kad [piemēram, piesakās uz kursiem bezdarbniekiem]... Un tajos, kad ir bezdarbniekos ir tie saraksti, kad, teiksim, vakances, tagad dod to finansējumu, ka tu vari iet mācīties, tur visur ir vidusskolas izglītība. Es ar savējo to nepabeigto nemaz tur varu nelīst.
I: A kā Jums sanāca, ka Jūs nepabeidzāt [vidusskolu]?
R: (nopūšas) Kā man sanāca? Tajā laikā man bija, es strādāju un mācījos vakarskolā. Un tad bija tā, nu gribējās jau, protams, kā jau jaunai meitenei... Vienmēr bija tā, kad augot tās naudiņas nebija, mamma tur krāja dzīvoklim, un viss. Mums kaut kā... It kā pietika tās naudas ēšanai, un viss, bet vienkārši mamma krāja dzīvoklim. Kamēr mēs komunālajā dzīvoklī dzīvojām – četri cilvēki vienpadsmit kvadrātu [kvadrātmetru] istabā. Iedomājāties?
I: Tas ir traki.
R: Un kaut kādas liekas drēbes vai ko, es visu no vecākas māsas nesāju. Visas drēbes [no māsa nesāju], tikai apavus man arī pirka, tāpēc ka man lielā kāja, nekā māsai bija. Un gribējās nopelnīt naudu. Es gāju [strādāt] vakarā, a vakarskola ir - var no rīta iet. A ja es vakarā atnāku mājā ap divpadsmitiem [naktī], man no rīta (smejas) celties uz skolu nemaz negribas. Tad tās [darba] maiņas – nakts maiņas kādreiz strādājām arī. Nu... Tā arī nepabeidzās tā skolā. Negāju, un viss.
I: Jā. Un...
R: (turpina stāstīt) Strādāju. Pelnīju naudiņu sev. gribējās kaut ko pašai priekš sevis. Tāpēc ka jau savos septiņpadsmit, astoņpadsmit gados es biju, nu, varbūt tāda... (meklē vārdus)... vēl nepieaugusi tādās attiecībās [ar vīrieti], bet nu nebiju arī stulba, kā saka. Man bija kaut kādas lietas, ko man bija bail izdarīt. Teiksim, kaut kādus.... uz kaut kādu aiziet kaut kur, uz kaut kādām pārrunām, vai ko, - es nezināju tajā mirklī kā sevi... как вести, [kā uzvesties, kā turēties], kā sevi преподнести [kā sevi pasniegt]. Bet nu (uzsver) strādāt, darīt lietas, kad jāpelna tur vai palīdzēt vecākiem, piemēram, pašai sev tā kā, jā. Tādās lietās es nebiju slinka, man nebija vējš galvā – pa diskotēkām skraidīt.
I: Nu jā, Jūs bijāt, tā kā uz darbu orientējāties.
R: Jā, orientēta vairāk uz darbu. Jo man uz tām pašām mācībām [negāja]... Es esmu darbaholiķis tāds. Nu, [ja kāds saka]: „Aizej... иди копай [ej un roc]!”. Es iešu копать [rakt]. [Saka:] „Ej govi izlauc!”. Es varu govi izslaukt. Es varu i laukos izdzīvot, i pilsētā. Tikai tas, ka tagadējos laikos tā izglītība [svarīga], jo visur prasa. Nu, kāda man izglītība? Es pēc izglītības skaitos [pēc] tās tehniskās карамкльных дел мастер, jā, karameļmeistars. Карамельщица-вакуумщица [karameļu un vakuuma specializācija konditorijā], jā, kā man ir [tā specialitāte]. Nu, ko tagad pašā (karameļu konfekšu fabrikas nosaukums), nu tagad viņi (citas konfekšu fabrikas nosaukums) visi kopā skaitās, iet atkal kaut vai pie tām mašīnām sēdēt tur заверточн’īm [pie ietinamām, vārda galotne latviskota]. Tur arī es nostrādāju, un patika tas darbs! Jā. Man pat tur bija tāda sieviete viena, kas laboja tas ietinamas mašīnas. (uzsver) Sieviete! Un šad tad bija tā, ka ļoti daudzas mašīnas vasaras laikā tur, tas mitrums un viss [pārējais], konfektes plīst, un mašīnas bieži lūza. Un... a divi meistari [vīrieši] tikai [bija]. Un tā sieviete vot vēl bija. Un kamēr to viņu [meistaru] pasauc, tev tā mašīna stāv, a tev vajag tonnāžu, nu tā, kas visai brigādei lai būtu, [bet] tev mašīna stāv. Citreiz pati salaboju, sataisīju, ieslēdzu – [tā mašīna] iet. Nu, un tad tā sieviete saka: „Vai tu negribi iet tālāk? Nu, mācīties par tādu?” Nu, es saku: „Nu nē, tehniskā gluži man nepatīk, tā”.
I: A kāpēc tieši nepatika?
R: Nu man , it kā es varu, es skatoties iemācos kaut kādas lietas, jā, tehniskās. Es varu krānu nomainīt, ar tēti vienmēr kaut ko es darījusi, tur krānus labojusi, motociklus labojusi ar tēti, kad bērnībā. Es nebaidos no tā. Bet es kā, man tas nav tā kā es varētu visu mūžu strādāt. Vot es gribēju būt vai nu frizieris, vai nu florists – ar puķēm kaut ko.
I: Bet tas ir ļoti interesanti! Tā ikdienā Jūs darāt tos tehniskos darbus, bet gribētu... (respondente pārtrauc)
R: Bet lai es viņus strādātu patstāvīgi [pastāvīgi], nu tā kā viņa [sieviete – meistars- iestādītāja]. Viņa baltā halātā tur, pārējie tie tehniķi, kas tur taisīja, viņi bija tādās tumšās роб’ās [tērpos, vārda galotne latviskota], viņai [savukārt] bija balts halātiņš, tāda no marles, tāda uz galvas uztaisīta [cepurīte], jā, un kabatās, protams, tās отвертк’as [atslēgas, vārda galotne latviskota] visas, jā. Nu, viņa nāk tāda.
I: Viņa bija tehniķis?
R: Nu viņa skaitījās... (atceras vārdu)... наладчица машин [mašīnu iestādītāja], наладчица, jā.
I: Jā, jā.
R: Nu vot viņa ar tām [mašīnām]...
I: Bet kas Jums liekas tik neparasts, ka tieši sieviete bija?
R: Nē. Man nekas nebija pretī tam – tas, ka viņa tur strādāja – es arī māku salabot, bet vai... Viņa man saka: „Tu negribi iet mācīties vot tā kaut ko крутить [skrūvēt] tur?”. Nu, es saku: tas nav mans mūža sapnis, lai es [to mācītos]... Es varu, es skatoties varu iemācīties, bet lai es to strādātu visu mūžu – nē. Teiksim, kam, viņai patika, viņa to darbu darīja, man tā liekas, ne mazus gadus, jo viņa jau tad jau bija cik tie gadi – diezgan daudz tā sieviete strādāja.
I: Daudz – tas ir cik?
R: Nu viņai tad bija kaut kādi pie piecdesmit. Tāda sieviete.
I: Mēs varētu nedaudz atgriezties pie tās situācijas, ka izvēlēties to, ko darīt. Un kā tagad ir Jūsu bērniem? Jūs teicāt, ka Jūs viņiem stāstījāt, ka (respondente neļauj pabeigt)...
R: Nu, jā. Nu jaunā tā – vidēja meita, kā saka, divdesmit viens gads būs – tai ir tikai pāris gadu attiecības kā tādas. Nu, viņai ir (uzsver) raksturs savādāks. Viss ir atkarīgs arī no rakstura. Es saku, es tā pieliku tam visam punktu, ka man apnika tādas lietas, ka mani nospiež, un vienkārši tikai trīsdesmit piecos gados kaut ko, kad es atčuhājos [latviskota versija no krievu очухалась – atguvos], [ka] nu tā nevar – ļaut sevi apbižot [latviskota versija no krievu обижать - aizvainot, darīt pāri] visu laiku.
I: Jā.
R: Nu, viņas it kā... Nu vecāka mana meita ir tāda, kas... viņai arī nepatīk konflikti. Nu (nopūšas)... nu viņa cenšas, viņa cenšas tur. Nu kā, viņa man vienreiz teica tā; „Mēs vēl desmit reizes par to sastrīdēsimies”, jā teiksim, - kaut kādas lietas, kas ir jārisina mājās, viņi tur, teiksim, taisa remontu, jā. Nu, (iesmējas), aizbrauc uz veikaliem – vot tagad viņi bija šajās brīvdienās veikalos – viņi grib uzstādīt vai nu dušu vai nu vannu. Meita grib vannu, znots grib dušu. Viņi braukā, skatās, cik kas maksā. Es viņai prasu...
I: Vai tā ir vidēja meita vai vecāka?
R: Vecāka meita, vecāka. Es viņai prasu: „Kur bijāt svētdien?”. Viņa saka: „Veikalos”. Es saku: „Kaut ko atradāt, nu, nopirkāt? Ko tad īsti liksiet dušu vai vannu?” „Es, - [meita] saka, - Es nezinu. Mēs par to vēl desmit reizes sastrīdēsimies”.
I: Bet viņa strīdas? Viņa tā kā pārrunā.
R: Jā, viņa strīdas. Un viņa strīdas tā ne pa jokam, jā. Es tad centos nestrīdēties, tur tā lieta. Tas ir atkarīgs no vīrieša: vai viņš iet uz konfliktu, vai viņš iet uz kompromisu.
I: Bet jūs teicāt, ka vienalga viņas ģimenē vīrs ir galvenais?
R: Jā. Jā.
I: Tomēr...?
R: Tomēr jā. Jā. Viņš ir tāds, viņa tādu izvēlējās. Viņš jau tad, kad es viņu redzēju pirmo reizi, es jau uzreiz pateicu, es saku: „Tas ir tāds valdonīgs tā kā, vēl sliktāks nekā mūsu tētis”. Es saku: „Viņš tev ir, nu, типа [tā kā] [teiks] „Lec!”, un tu leksi”. (smejas) Apmēram tā. Jo tur ir raksturs tāds, baigais tāds. Jo viņš ir arī patstāvīgi sācis palikt kaut kādos, cik tur, nu viņam tēvs nomira, trīspadsmit gadi viņam bija, mamma viņu audzināja, tur бабушка [vecmāmiņa], un viņš pats, viņam ir, galdnieks viņš ir, viņš taisa mēbeles. Viņš pats jau sen, viņš ir strādājis pie cilvēkiem, pelnījis naudu, tagad viņš pats to dara. Viņš pats pelnījis naudu sev jau no arī [no jauniem gadiem], viņš ir riktīgs arī vīrietis tāds, bet nu ar viņu strīdēties tas ir - viņš pat manī neieklausās kā vecākā cilvēkā.
I: Viņš pats ir izlēmis, un pats viņš dara.
R: Jā. Viņam, jā, viņam tā, viņam ir tāds характер’s [raksturs, vārda galotne latviskota]. Viņam mammai tāds характер’s боевой, мужской такой [cīņas/ kaujiniecisks, vīriešu tāds raksturs], un viņam arī tieši tāds pats. Un tur ir grūti. Un viņa [vecāka meita] pat ir mainījusies pēc rakstura, ar viņu dzīvojot, viņi jau dzīvo kopā jau, cik jau... kādi seši gadi jau... vai septiņi.
I: Kāda ziņā [meita raksturā] mainījusies?
R: Nu, viņa ir tā kā līdzīga viņam drusciņ palikusi tāda. (iesmejas).
I: Viņa tāda uz to lēmumu uzstāj, jā?
R: Uzstāj, jā. Bet nu citreiz ir lietas, ko viņa baidās tā kā... teiksim, naudas ziņā citreiz tur kaut ko paprasīt vai kaut ko uzstāt savu arī, citreiz baidās, tāpēc ka viņš to tur.
I: Un kas tad būs, kas ir tas pamats bailēm?
R: nezinu. Neizlēmība. Tāpat, ka man. Negrib to... It kā strīdas, bet negribas to konfliktu tādu, tādu globālu, lai sevi sāpinātu tā kā. Jo viņa tāda jūtīga diezgan ir, pēc rakstura ir. Vidēja meita, viņa ir tāda... (pauze, piemeklē vārdus) Viņa no bērnības ir bijusi tāda, ja nebūs pa viņas [prātam], tad ir... Nu tāda... Kā ir? Nu, kā to saka?
I: Vai tad nekā? Vai viņa dabūs savējo?
R: (atrod vārdu) Stūrgalvīga jāsaka, ietiepīga tāda, tāda nu vot. „Vot man vajag un tā būs!” Apvainojas, un viss, kamēr nebūs pa viņas [prātam]. Strīdēties ar viņu nevar. „Ej, tu paklau..., - viņa man saka. - Nē tu paklausies!” Es saku: „Pagaidi, ļauj man paskaidrot, ko es no tevis vēlos, un pēc tam es paklausīšos”. „Nē, - viņa saka. – Nē, tu paklausies!” Viņa no sākuma visu izstāstīs savu, un pēc tam viņa ļaus izteikties man kā mātei.
I: Jā.
R: Un tāpat viņa attiecībā uz vīriešiem. Jā. Viņi tādi abi divi [vidēja meita un viņas vīrietis] (iesmejas) stūrgalvīgi, man liekas. (smejas).
I: Bet satiek [kopā]?
R: Jā. Jā. Vot kā pa brīnumu - es brīnos pilnīgi, kā var viņiem tas viss. Viņi abi divi kaut kur baigi līdzīgie, bet viņi kaut kā vot, viņiem tas viss sanāk tā.
I: Bet sanāk. Vai mēs varētu pateikt, kā uz to pirmo stāstu viss ir? Kā Jūs viņu īsumā, dažos teikumos [raksturotu]? Jūs varētu tagad?
R: (nopūšas) Ka nevajag ļaut sevi apbīžot [no krievu обижать - aizvainot, darīt pāri]. (iesmējas)
I: Nevajag ļaut apbižot?
R: Vajag uzstāt savu, jā. Es iešu un strādāšu, jā. Jo tas ir tiešām, tas ir grūti pēc tam, grūti sev pašai piedot to visu: kāpēc tu neizlēmi un neizdarīji vot. Kā labāk būtu tā tomēr laikam [darīt]. Bet nu..
I: Jā. Tad mēs varētu domāt, ka tas ir pabeigts [stāsts]?
R: Jā.
Respondente aizgāja uz mirklīti pēc savām vajadzībām. Par šo laiku radās dažas domas, ka stāsts ir ne tikai par iespēju izvēlēties strādāt algotu darbu, bet arī par vardarbību, apspiešanu, tāpēc radās jautājumi, ko gribēju viņai uzdot.
I: Un jautājums ir [tāds]: Jūs teicāt, ka... Manuprāt, stāsts, kā es to sadzirdēju, bija par to, ka Jums neļāva tieši tāpēc, iet strādāt, tieši tāpēc, ka viņš [vīrs] uzskatīja, ka sievietēm jādara tas un tas, bet vīrietim ir jādara, nu, ka Jūs izjaucāt to viņa priekšstatu par to, kas jādara sievietei un kas jādara vīrietim. Bet Jūs noslēguma pateicāt, ka nevar ļaut sevi apbižot [no kievu обижать - aizvainot, darīt pāri].
R: Jā.
I. Bet tas jau ir tā kā pāri darīšana, nevis nesaskaņa par to, ka [dalās lomas], kas jādara sievietei vai kas jādara vīrietim. Par ko tad stāsts ir vairāk?
R: Bet tā ir sievietes nospiešana kaut kādās lietās. Es nezinu, kā to formulēt pareizi.
I: Jā, jā.
R: Tas taču apspiešana. Ja es gribu darīt, un man to neļauj darīt. Vai tad tā nav?
I: Nu jā...
R: Nu, kad gribi nevis vienkārši izklaidēties, bet tas ir darbs. Cilvēks prasa tev iet strādāt, nevis tur kaut kur в кино [uz kino] vai kaut kur, teiksim, kaut kur pa veikaliem iepirkties. Bet es prasu: „Es gribu iet strādāt”. Nu?
I: Es sapratu. Jā.
R: Ģimenes budžetu papildināt. Bet tev pasaka...
I: Neļauj, jā.
R: Bet tas aizvainojoši! Pareizi? Tas apbižo [No rievu обижает - šeit: aizskar] tavu [pašapziņu]... Un tevi nospiež... morāli. Pēc tam rodas sievietei tā... (meklē vārdus).. nu tā nospiestības sajūta [visdrīzāk domā pašapziņu], ka tu nevari nevienu lēmumu pats nevari tā kā izdarīt. Viss, ir.. Nu labi, tu konsultējies ar sev tuvāko cilvēku, lai „Kā būtu labāk?”, bet viņš pasaka, ka „Nē, tā nav labi”.
I: Jā. Nu, jā. Tas ir ļoti labs komentārs [stāstam].
R: Kā vēl to [var skaidrot], es nezinu.
I: Būs labi.
R: Bet pēc tam sievietei rodas tās diskomforts tālākā dzīvē, ka tu nevari izlemt jau pati savā vietā. Es izlēmusi, bet man to līdz galam neļauj izdarīt. Jo pēc tam pat atmet ar roku, un vairs necenties neko darīt.
I: Un tas tikai tāpēc, ka sieviete, jā?
R: Jā.
I: Vai mēs varam uzskatīt, ka mēs varam pāriet pie nākamā stāsta?
R: Varam, tikai es vairs nezinu, ko stāstīt (smejas)
Gender did matter